Ceļotāji no Eiropas un Amerikas Savienotajām Valstīm aprakstīja un kritizēja katastrofālo Meksikas ceļu situāciju pēc valsts neatkarības izbeigšanās, liecības, kas kļuva par lielu toreizējo drausmīgo sauszemes ceļu sarakstu.
Tie bija laiki, kad valdnieki sekoja viens otram ar lielu ātrumu, viņiem trūka vietas, lai tiktos ar saviem ministriem, vēl mazāk - lai risinātu situāciju uz ceļiem.
Pēc tam, kad 1822. gadā viņš bija kronējis īslaicīgas desmit mēnešus ilgas impērijas imperatoru, Agustín de Iturbide nespēja apceļot plašās teritorijas, kas no Kalifornijas līdz Panamai piederēja viņa titula muižniecībai. No garās šosejas, kas bija savienota, lai savienotu Santa Fe de Nuevo México ar Leonu Nikaragvā, palika tikai sekcijas, daži iznīcināti, citi izdzēsti, applūduši, trūkst drošības ... īsta katastrofa līdz vietai, kurā ziemeļu provinces sazinājās labāk un ātrāk ar pilsētām ASV nekā ar Meksikas galvaspilsētu; nokļūt Teksasā pa sauszemi nebija iespējams, ceļot starp Monterreju un Sanantonio nebija pa ceļam.
Centralizācija
Atcerēsimies, ka iepriekš un līdzīgi lielajiem ceļiem, kurus romieši uzcēla, lai nostiprinātu savu impēriju, spāņi tos Mehiko pilsētā atveidoja mērogā, lai visi ceļi ietu cauri tam, lai vietnieks, amatpersonas, Baznīca un citi tirgotāji atradās sakaru centrā un informēja par notiekošo Jaunajā Spānijā.
Šī centralizācija nekad nav veicinājusi reģionu integrāciju vai nacionālās piederības idejas, turklāt tā ir augsne sekojošiem separātistu noskaņojumiem, kuru vēsture apkopo piemērus, piemēram, Soconusco reģions Čiapas - Klusā okeāna piekrastē. -, starp kuru un Čiapā nebija automaģistrāļu un ka 1824. gadā tā tika pasludināta par Gvatemalas daļu, līdz 1842. gadā tā reintegrējās Chiapas.
